Visi atceras bērnību, kad vecāki neļāva ēst šokolādi pirms pusdienām un pārlieku ilgi skatīties televīziju. Taču zemapziņā mūsu prātam ir grūti pieņemt, ka tam nav dota izvēles brīvība un kāds piespiež kaut ko darīt.

Vilšanās sajūta, kas saistīta ar nepiepildītām vēlmēm, var krāties un novest līdz iekšējam nepiepildījumam. Smēķēšana ir kā protests pret ārējo spiedienu un manipulāciju ar mūsu personisko brīvību; smēķēšana šo nepiepildījuma sajūtu it kā aizpilda, vismaz uz kādu laiku. Tomēr iekšējā tukšuma līmenis krītas tikai uz kādu laiku, tas ir, kad esam izdarījuši izvēli smēķēt, tas ir, izdarījuši paši savu - brīvu - izvēli.

Neapzinātas asociācijas, kas saistās ar smēķēšanu un visiem pagātnes “nedrīkst”, tiks aizmirstas un iegremdētas dziļumos, pieņemot savu vēlmi smēķēt. Es pirmo reizi pamēģināju smēķēt agrā bērnībā. Es jutos kā noziedznieks, jo likumā rakstīts, ka smēķēt drīkst sākot no 18 gadu vecuma. Gadi gāja uz priekšu un es turpināju smēķēt, slēpdams to no saviem vecākiem un skolotājiem, līdz pienāca mana 18 dzimšanas diena, tātad man beidzot bija izvēle; un tajā mirklī, kad es varēju izvēlēties un smēķēšana bija kļuvusi likumīga, es par to zaudēju interesi un nolēmu atmest smēķēšanu uz visiem laikiem.